Pamodāmies mēs ap desmitiem, apēdām maizi, kas bija palikusi pāri no Sašas vakardienas gatavotā ēdiena, un sākām lūgties Nadiram, kurš ar tējas glāzīti rokās priecājās par ainavu aiz loga, lai viņš sazvana Ragaju.
Kurš arī punktuāli ieradās pēc desmit minūtēm. Mēs negaidījām tādu izgājienu no Jordānijas pilsoņa, tāpēc steidzīgi sagrābām somas un skrējām krāmēties iekšā. Misters Ragajs izrādījās tāds pusmūža mierīgs, apaļīgs un plikpaurains vecis, un viņš paskaidroja, ka Ribakovam nāksies sarūmēties, lai, saliekoties deviņos līkumos, ietilptu kopā ar velosipēdu uz nolaistā aizmugurējā sēdekļa.
Apartamenti pat ar balkonu
Nadirs, Ragajs un Saša krauj iekšā ričukus
Šaurībā, bet ne naidā
Kad mēs apvaicājāmies: “What about police?”, Ragajs smaidot paziņoja: “No problem at all””". Es, kā cilvēks, kurš ceļojumos parasti nes sociālo mijiedarbību nastu, apsēdos priekšējā sēdeklī blakus Ragajam, kurš nebija pret parunāšanos. Kad es pēc ieraduma uzreiz piesprādzējos, Ragajs paskatījās uz mani pārmetoši un teica: “Not cool”. Nācās Romā uzvesties kā romietim un atsprādzēties, lai gan to es nožēloju burtiski pāris minūtes vēlāk, kad mūsu bezrūpīgais šoferītis iedeva gāzi, lai paspētu izšmaukt līdz sarkanajam. Nākamajā krustojumā man vispār radās sajūta, ka viņš iedeva gāzi, lai paspētu izšmaukt līdz zaļajam, gluži kā gruzīnu anekdotē par džigitiem. Parādījis tādējādi savu brašo drosmi, Ragajs nedaudz nomierinājās un turpinājumā pakļāva mūsu dzīvības briesmām tādā mērā, kāds šeit ir pieņemts pēc noklusējuma. Viņš pasūrojās, ka mēs neredzēsim Ammānu, un piedāvāja mūs nedaudz pavizināt, lai mēs gūtu kaut kādu priekšstatu. Pilsēta ir ļoti skaisti izvietojusies uz pakalniem, taču ceļu mezgli un navigācija ar ričukiem tur būtu tīrās mocības. No mistera komentāriem mēs arī uzzinājām, ka pats viņš ir kristietis un tādu Ammānā ir tikai trīs procenti (Vikipēdija saka, ka valstī divdesmit, tā ka kāds no viņiem te pamatīgi lej ūdeni).
Musulmaņi, viņaprāt, visus ienīst un nevienam nepriecājas. Ragajs atveda mūs uz bagātnieku rajonu, kurš pēc Kipras mērauklas izskatījās kā parasts, nolaists ciemats, norādīja uz nelielām savrupmājām, solīdākas par kurām principā var viegli atrast pie mums Stropos un Šuņkā, un paziņoja, ka šeit dzīvo zagļi.
- Vai jūs zināt, kas ir zagļi?
- Valdība un ierēdņi – es atradu, ko atbildēt.
Ragajs arī paziņoja, ka karalis Abdulla Otrais arī esot zaglis un korumpants, un vispār tāds sūdubrālis, ka pameklēt. Turpmākajos klejojumos mēs ne reizi vien uzdūrāmies pilsoņiem, kuri dēvēja karali par “ļoti labu, labdari, nācijas glābēju”. Karaļa un viņa ģimenes portreti karājas daudzās ēdnīcās, tostarp tajā, kur mēs vakar vakariņojām. Saprotams, arī visās valsts iestādēs. Prātā uzreiz nāk putiniskā Krievija un romāns “1984”, nez kāpēc tieši tādā secībā.
Kārtējais dialogs:
- Kur jūs apmetīsieties pie Nāves jūras?
- Al Mazrā, ciematā pašā jūras malā.
- Noteikti pie kāda vietējā, ciemats nav populārs tūristu vidū, nosprieda Ragajs, kā viņu sauc?
- Viljams.
- Vietējo nevar saukt Viljams!
Kā daudz ko citu šajā braucienā, arī šo noslēpumaino jautājumu nācās atstāt providences ziņā. Galu galā tā mums jau bija atsūtījusi veiksmīgu autobusu uz Ammānu, brīnišķīgo misteru Ragaju, un mēs gaidījām no tās turpmākas atlaides, neraugoties uz to, ka bēdīgi slavenais Viljams nebija atsūtījis man savas mājas koordinātas un vispār nebija atbildējis dīvānserfingā veselas divas nedēļas.
Taču, kamēr saule spīd, Ragajs ved mūs uz Nāves jūru, cienā ar kafiju un cepumiem un rāda, kur musulmaņi pa kluso no sievām dzer, bet pēc tam izmet tukšās pudeles. Dzer viņi tieši šeit ne bez iemesla, bet gan tāpēc, ka skati ir maģiski.
Kad Ribakovs izteica vēlmi paplunčāties Nāves jūrā, mūsu labdaris apsolīja izlīdzēt un aizvest mūs uz bezmaksas pludmali. Lieta tāda, ka oficiālā pludmale tūristiem, kas saucas Ammānas bīčs, maksā kaut kādu pilnīgi neprātīgu naudu – ap 20 eiro no cilvēka. Par ko? – likumsakarīgs jautājums. Cik es sapratu, tikai par to, ka tur nav atkritumu kalnu (neatņemams Jordānijas ainavas atribūts, kā mēs varējām pamanīt par pagaidām neilgo uzturēšanās laiku šeit), un par iespēju tūristēm peldēties bez hidžāba.
Jā, jūs nepārklausījāties – pludmalē, kurp mūs atveda misters Ragajs (par kura pilno vārdu vēsture klusē, tāpēc viņš mums uz visiem laikiem paliks ar šo oficiālo pseidonīmu) bija vietējās daiļā dzimuma pārstāves, taču viņu peldēšanās, mūsu uztverē, izskatījās diezgan muļķīgi.
Meitenes un sievietes drēbēs, kas pilnībā nosedz ķermeni, vienkārši sēdās ūdenī dziļumā līdz ceļiem, pasēdēja tur pāris minūtes un tad piecēlās. Lūk, arī visa šaubīgā bauda.
Sabrīnijies par svešajiem tikumiem, Saška līda peldēties. Pēc ieraduma viņš uzreiz nira ar galvu pa priekšu, lai tikai pēc izniršanas izdzirdētu mistera Ragaja brīdinājumu, ka to darīt nevajadzētu. Sāls (piedodiet par kalambūru) slēpjas tajā, ka Nāves jūras sāls ir tik sāļš, ka mazākā rētiņa sāk svilt kā no napalma, bet atmazgāt galvu no baltā aplikuma kļūst par patiesi herkulēsisku uzdevumu. Papriecājies, kā pienākas, par Nāves jūras izstumjošajām īpašībām, Saša izlīda krastā un mēģināja nomazgāt sāls aplikumu rūsganā, piedrazotā strautiņā. Pēc vairāku minūšu nesekmīgiem pūliņiem viņš palūdza man pagaršot strautiņa ūdeni, jo viņam pašam uz to brīdi jau bija iestājusies pilnīga desensibilizācija spilgtās sāls garšas mutē dēļ.
Dabiski, ūdens izrādījās sāļš. Par laimi, pateicoties mūsu pavadonim, tikai par vienu dināru Saša varēja noskalot no sevis tik dziednieciskos sāļus, kuru dēļ daudzi tūristi lido pāri puspasaulei.
Efektīvi un lēti var noslēgt ūdeni
Kad mēs atgriezāmies pie mašīnas, mūs ielenca mīlīgi, simpātiski bērni, lēnām sašaurinot loku. Šie nākamo andelmaņu un izspiedēju kāpuri lētticīgi centās uzspiest mums izjādes ar kamieļiem un ēzeļiem, ar savu uzbāzību atsitot jebkādu vēlēšanos ielaisties ar viņiem jebkādās darīšanās.
Neskatoties uz to, ar Ragaja svētību es tomēr uzrāpos uz ēzeļa un nojāju ar to sīku līkumiņu. Par šo pieticīgo izpriecu bērni sāka pieprasīt pavisam nepieticīgu naudu, un tā, ka Ragajam, kurš veda pārrunas ar šiem tūrisma biznesa haizivju mazuļiem, nācās gandrīz vai trīsstāvīgiem vārdiem uz viņiem bļaut. Pusdinārs, redzies, viņiem nav nauda!
Beidzās viss ar to, ka mēs gandrīz jau aizbraucām, un tikai tad bērneļi augstprātīgi savāca sīknaudu. Ragajs mums uzreiz paskaidroja, ka bērni leca augstāk par savu pēcpusi, jo tūristus Jordānijā mīl, un, ja vien mēs pasauktu policiju, viņiem būtu lielas nepatikšanas.
Mēs esam cilvēki ar saprašanu, un esam lietas kursā, ka Jordānijā ir pat speciāla tūristu policija, un, spriežot pēc atsauksmēm internetā, tā patiešām ir efektīva tādā ziņā, ka nepatikšanas sagādā izteikti vietējiem, bet tūristus maigi sargā, kas nabadzīgajās valstīs policijai vispār nebūt nav tipiski.
Gara vai īsa, bet pienāca stunda atvadīties no jaunatnes elka, mistera Ragaja. Pludmalē viņš ilgi runāja pa mobilo, un es netīšām noklausījos. Misters Ragajs stāstīja neredzamam sarunu biedram (šķiet, žurnālistam vai labdarības organizācijas darbiniekam) par zviedru filmu par lauku arābu pusaudža smago dzīvi un bija gatavs apmaksāt DVD tulkojumu vietējā dialektā. Es apvaicājos, kādas valodas Jordānijā ir apritē, uz ko Ragajs paziņoja, ka arābu valoda ir tik ļoti arābiska un ka tajā oficiāli runā 22 valstīs, tostarp arī šeit. Skan iespaidīgi.
Kad mēs uz atvadām palūdzām uzmest mūs kalniņā, kas atradās desmit kilometru attālumā, lai uzreiz ceļa sākumā nebūtu jāmin pret kalnu, Ragajs sākumā nesaprata, uz kurieni vajag, un padomāja, ka tas ir uz kādu attālāku apdzīvotu vietu, bet bija ar mieru aizvest mūs pat uz turieni.
Viss, ko esmu izstāstījis par šo patiesi viesmīlīgo cilvēku, iepriekšnoteica mūsu reakciju, kad pienāca laiks norēķināties. Un, lai gan misters Ragajs atmeta ar roku un teica, ka viņam pietiktu tikai degvielai, mēs svinīgi iedevām viņam 50 eiro — apmēram tikpat, cik mēs būtu samaksājuši taksistam, kurš vienkārši aizvestu mūs līdz Nāves jūrai, bez kultūras iegremdēšanās un aizraujošām izglītojošām pasāžām. Misters Ragajs pat piedāvājās iedot mums atlikumu, taču mēs arī negribējām krist ar seju dubļos un apkaunot mīļo Latviju ar skopulību.
Misters Ragajs sirsnīgi no mums atvadījās, bet mēs uzkārām velosomas, uzstīvējām veloreitūzus, ierubījām navigatorus un sagatavojāmies tam, ko esmu darījis tūkstošiem reižu un spēju atkārtot atkal un atkal. Jebkādos apstākļos un situācijās, vesels un slims, skaidrā un reibumā, karstumā un aukstumā, ziemā un vasarā, ārzemēs un dzimtenē, uz ielas un pat mājās. Mīt pedāļus.
